Sibīrījā rakstītas vēstules uz bērza tāss

Vēstules uz bērza tāss rakstītas Sibīrijā - ieslodzījuma vai spaidu darbu nometnēs un nometinājuma vietās. Tās laikā no 1941. līdz 1956. gadam saviem tuviniekiem sūtījuši represētie Latvijas un arī Lietuvas iedzīvotāji, kas bija arestēti par pretpadomju uzskatiem vai dalību pretošanos kustībā, izsūtīti par piederību zemniecībai, politiskajām partijām, par nevēlēšanos stāties kolhozā. Staļina kulta laikā represēti aptuveni 167 000 Latvijas iedzīvotāju, tai skaitā tūkstošiem mazgadīgu bērnu, un nometināti Sibīrijā.

Latvijas muzejos nonākušas tikai 19 vēstules, ko rakstījis advokāts Kārlis Roberts Kalevics (1877-1945), Latvijas Centrālās Padomes dalībnieks Voldemārs Mežaks (1914-1985), aizsargs Ernests Osvalds (?) Ķirķis (1915 ?-?), zemniece Matilde Kaktiņa (1882-1956), latviešu skolotājs Aleksandrs Pelēcis (1920-1995) un lietuviešu skolotāja Gražina Gaidiene (1911-1989), zemnieka meita Elza Trumekalne (dz. 1938), kā arī Rasma Kraukle un Gaida Eglīte (1927-2008).

Vēstules uz bērza tāss ir uzskatāmas par retumu, Latvijas muzejos saglabājušās tikai 19 no savulaik vairākiem desmitiem tūkstošu līdzīgām vēstulēm. Vēstules glabājas 7 Latvijas muzejos:
Tukuma muzejā,
Latvijas Okupācijas muzejā,
Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā,
Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā,
Daugavas muzejā,
Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā,
Talsu novada muzejā.

Dokumentārā mantojuma nozīmes pamatojums

Sibīrija rakstītajām vēstulēm uz bērza tāss ir būtiska nozīme Latvijas vēsturē, jo ir padomju laikmeta liecība, kas raksturo Latvijas 20. gadsimta vēsturē traģiskākos mirkļus: arestus un deportācijas, kas kvalificējami kā cilvēktiesību pārkāpums. Vēstuļu esamība, saturs, valoda, cenzēšanas zīmogi raksturo padomju totalitārā režīma iespējas kontrolēt cilvēku dzīvi. Vēstules uzskatāmas par apsūdzību padomju režīmam.

Vēstules bija vienīgais veids kā uzturēt saikni ar dzimteni un tuviniekiem. Tajās spilgti izpaužas arī nācijas mentalitāte: ticība labajam, rūpes par tuviniekiem, cerība izdzīvot un atgriezties mājās. Vēstules radītas apcietinājuma un nometinājuma vietās Sibīrijā laikā no 1941. līdz 1956. gadam. Vēstules kontekstā ar citiem dokumentiem un vizuālajiem materiāliem iepazīstina gan ar atsevišķu personu un dzimtu likteņiem, gan arī palīdz labāk izprast Latvijas un bijušās Padomju Savienības vēstures traģiskās lappuses tā sauktā Staļina kulta periodā.

Vēstules rakstītas uz bērza tāss, kas bieži vien bija vienīgais pieejamais materiāls izsūtījuma vietās, īpaši Otrā pasaules kara gados. Vēstules ir unikāli, autentiski un neaizstājami dokumenti, kas ar roku rakstīti īpašos apstākļos, proti, apcietinājumā, nometnēs vai nometinājuma vietās dažādos Sibīrijas apgabalos. Vēstules no Vjatlaga nometnēm Otrā pasaules kara gados rakstītas krievu, nevis latviešu valodā, un tās izskatījusi kara cenzūra, par ko liecina zīmogi. Vēstules, kas sūtītas pēc kara no nometinājuma vietām, rakstītas arī latviešu valodā un nav izgājušas kara cenzūru, bet gan apzīmogotas pastā.

Dokumentārā mantojuma saglabāšana un atpazīstamība

Muzeji vēlas atgādināt sabiedrībai par padomju laika represijām un mudināt līdzcilvēkus nebūt vienaldzīgiem ne pret pagātnes notikumiem, ne pašlaik notiekošo. Tukuma muzejs sadarbībā ar pārējiem sešiem muzejiem, kas glabā vēstules uz bērza tāss, turpinās darbu, lai izmantotu vēstules laikmeta aktualitāšu, tai skaitā, Latvijas pretošanās kustības un represīvo orgānu darbības izpētei atsevišķu personu un dzimtu, kā arī Latvijas un arī citu Baltijas valstu vēstures kontekstā.

Tukuma muzejs ir uzsācis sadarbību ar Lietuvas Genocīda muzeju un plāno sadarbību ar Igaunijas Okupācijas muzeju, lai iesaistītu citus muzejus un meklētu kopīgo Baltijas valstu vēsturē, identificētu jaunas vēstules ne tikai Latvijā, bet arī citās Baltijas valstīs un citās bijušajās Padomju Savienības republikās, kuru pilsoņi piedzīvoja represijas un izsūtījumu uz Sibīriju.

Tiek plānota izstāde „Sibīrijas vēstules” Latvijas Okupācijas muzejā 2010. gada martā-aprīlī un ceļojošā izstāde „Sibīrijas vēstules uz bērza tāss” (latviešu un angļu valodā), kas no 2010. gada jūnija būs skatāma Tukumā, pēc tam dažādos Latvijas, Lietuvas un Igaunijas muzejos.