Cīņa ar laiku

 

Rakstniecības un mūzikas muzejā noslēgumam tuvojas Raiņa un Aspazijas sarakstes restaurācija

 

Ne tikai saturs

Raiņa un Aspazijas savstarpējā sarakste (1894–1929), kas glabājas Rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuvē, gada sākumā saņēmusi vienu no pirmajiem četriem UNESCO programmas Pasaules atmiņa Latvijas nacionālā reģistra sertifikātiem.
Latvijas ievērojamākā rakstniecības pāra epistulārā attiecību vēsture saturiski ir liecība gan vēstures, sabiedrības un kultūras pārmaiņām, gan pašu rakstnieku attiecībām 35 gadu garumā – no abu iepazīšanās līdz Raiņa nāvei.

Taču vēstules un atklātnītes, arī neiepazīstot vērtīgo saturu, tikai ar savu autentisko formu liecina gan par to rakstītājiem, gan arī par šīs sarakstes glabāšanas vēsturi – aploksnē ielikts ziediņš, pastkartīšu ilustrāciju tematika, laika gaitā sadzeltējis un sadrupis papīrs, dažādie muzeja spiedogi paplašina vārdos ietverto informāciju. 2010. gadā iecerēts pabeigt Aspazijas un Raiņa sarakstes restaurāciju. To veido iespaidīgs apjoms – 2499 vēstules latviešu, vācu un krievu valodā. Rakstniecības un mūzikas muzeja restauratore meistare Zira Taivāne piecus gadus strādā ar šo saraksti, paralēli veicot arī citus aktuālus un neatliekamus restaurācijas darbus.

Tendenču maiņas


Restaurēšanas tendences un eksponātu uzglabāšanas noteikumi laika gaitā mainās. Iepriekšējā variantā Raiņa un Aspazijas sarakste glabāta ielīmēta 30 lielos albumos, vēl pirms tam tā salocītā veidā tikusi turēta aploksnēs. No vienas puses, vēstuļu un atklātņu ievietošana albumos bijusi laba doma – šķirstot lapas, nav jāpieskaras vērtīgajam, bet trauslajam materiālam, šādā veidā albumi pētniekiem kalpojuši aptuveni 30 gadu. No otras puses, lielāka formāta vēstules glabātas ielocītas (vienas vēstules dēļ jau nemeklēsi lielāku albumu visām), turklāt oriģināla līmēšana (nereti ar līmi, kas sabojājusi unikālo korespondenci) mūsdienās restauratoriem šķiet kā vardarbība pret uzglabājamo materiālu. Līme izēdusi krāsu, vietām padarījusi rokrakstu nesalasāmu, papīru – caurspīdīgu. Ūdenī šķīstošu līmi var noņemt ar destilētu ūdeni. Sliktākās ir tās līmes, kas nešķīst ūdenī, piemēram, PVA. Tad jāskatās, ko var paveikt ar skalpeli. Šobrīd nerestaurēts ir palicis pēdējais sarakstes albums – Raiņa vēstules Aspazijai no 1920. gada līdz 1929. gada 1. aprīlim (pēdējā vēstule rakstīta nepilnu pusgadu pirms dzejnieka nāves 1929. gada 12. septembrī).

Darba process

Darba procesā restauratori objektu vispirms novērtē. Katras papīra lapiņas restaurēšana ir atšķirīga, ko nosaka bojājuma pakāpe un veids. Ja manāms pelējums, vēstule jānošķir kamerā, kur tā tiek dezinficēta ar timola tvaikiem. Ne visiem traipiem var noteikt izcelsmi. Muzejā nav laboratorijas, tomēr restauratori, arī finansiālu apsvērumu dēļ, ne katru traipu nes pārbaudīt uz laboratoriju. Ja papīru nav skāris pelējums, to tīra mehāniski – ar īpašiem sūkļiem, dzēšgumijas drumsliņām. Notiek traipu apstrāde ar dažādām vielām, organiskiem šķīdinātājiem. Jāpārbauda arī papīra pH līmenis. Vecie papīri lielākoties ir skābi, tos nepieciešams neitralizēt. Vēstules, kas ir sliktā stāvoklī, mērcē buferšķīdumā. Pirms mērcēšanas dažādos šķīdumos jāpārbauda tintes plūstamība.

Kad sakopti lielākie postījumi un novērsti procesi, kas varētu turpināt bojāt papīru, vēstules līmē, presē, pieaudzē, žāvē. Mūsdienu restaurācijas tendences nosaka, ka vairs nepieaudzē katru noplēsto stūrīti. Restaurē tā, lai vēstule nezaudētu savu šarmu. Restauratora uzdevums nav uztaisīt pavisam jaunas un nevainojamas vēstules (t.i., glītāk nekā pašam Rainim izdevies), tādēļ, ja dzejniekam rakstot uzkritis kāds tintes kleksis, tas netiks izņemts, kaut izdarīt to varētu. Citādāk ir ar vēstulēs ievietoto sakaltēto ziediņu atstātajiem brūnajiem nospiedumiem, kas pamazām liek papīram drupt. Tos nāksies „lāpīt” ciet, lai postījumi nevērstos plašumā. Ziediņu likšana vēstulēs 20. gadsimta sākumā bija ierasts uzmanības apliecinājums adresātam, taču par Raiņa īpašajām attiecībām ar floru liecina arī kolekciju krātuvē glabātais dzejnieka 20.gs. sākumā vāktais herbārijs "Biruta", kurā atrodami tādi augi kā purva neaizmirstulīte, divmāju kaķpēdiņa, sparģeļa zariņš, flokša ziedi, ziepenīte, pūkainā pļavlauzīte, smaržīgā rezēda, pūkainā staģe, zemā lobēlija, ārstniecības sparģeļi, sīkā nātre un citi iztēli un vasarīgas atmiņas rosinoši nosaukumi.

Vēstuļu restaurācijā tiek izmantots ļoti plāns, caurspīdīgs japāņu papīrs, restauratoru dēvēts par „migliņu”. Ar japāņu papīru vēstules var dublēt, stiprināt no abām pusēm – caurspīdīguma dēļ oriģināls būs redzams cauri, bet vecais papīrs vairs nevarēs sabirzt gabalos. Restaurācijas procesā tiek izmantota arī makulatūra. Restauratoru atvilktnēs glabājas dažādas papīru skrandas, kas restaurācijas mākslā neiesvaidītajam liekas bezvērtīgas, bet profesionālim īstajā brīdī var būt īsts dārgums. Restaurējot rūpīgi jāpiemeklē gan atbilstoša toņa, gan biezuma papīrs.

Pēc restaurācijas

Kad vēstules restaurētas, glabātājiem un pētniekiem pret tām jāizturas īpaši saudzīgi. Restauratore norāda glabāšanas apstākļus – nelocīt, glabāt atvērtā veidā. Norādīts tiek arī optimālais gaisa mitrums un temperatūra. Papīrs ir trausls, bet tādi ir arī citi materiāli. „Visam savs laiks – ar laiku viss sadalās,” uzsver Zira. Tomēr restauratore neuzskata, ka ideālu uzglabāšanas nosacījumu izpildīšanas dēļ visu vajadzētu glabāt tālu no gaismas un apkārtējās vides draudīgajiem apstākļiem. Savu reizi var ļaut kaut ko arī aptaustīt – ieraugot īstu Raiņa vēstuli Aspazijai vai telegrammu – uz līnijotas pasta veidlapas ar zīmuli uzšņāptu tekstu „Buhschu treschdeen mahjā. Rainis”, katra no šīm liecībām uzbur veselu dzīves ainiņu. Šeit ir grūti raksturojama papildvērtība, kāda nepiemīt informāciju saglabājošam, bet enerģētiski vēsam skenētam materiālam. Zira Taivāne atzīst, ka viņu interesētu lasīt arī vēstuļu saturu, bet, ja to darītu, iekavētu savus tiešos darba pienākumus (jāpiekrīt, jo Raiņa rokraksts ir tiešām grūti izburtojams). Šo un to darba gaitā izdodas izlasīt, bet tad cita bēda – redzi, ko Rainis rakstījis Aspazijai, bet gribētos uzzināt arī, ko viņa tam atbildējusi. Tāpēc priecīga vēsts, ka Raiņa un Aspazijas muzejā aizsākts darbs pie abu dzejnieku savstarpējās sarakstes sagatavošanas publicēšanai pilnā apjomā, sniedzot lasītājam vēstuli pret vēstuli tās oriģinālvalodā un tulkojumā latviešu valodā, ar zinātniskiem komentāriem un bagātīgu foto materiālu.

<< Uz augšu  < Atpakaļ uz iepriekšējo lapu